Kaut arī Visu svēto dienas priekšvakars jau sen ir pagājis, tikai tagad nolēmu izveidot rakstu par dažiem velosipēdiem, ar kuriem man būtu bail braukt. Zemāk būs pieejams saraksts ar velosipēdiem un to komponentēm, kuras es uzskatu par visbaisākajiem.
Bīstams un grūts kalnu augšupceļš vai arī straujš nobrauciens; ļoti sarežģīta un tehniska trase vai sacensību maršruts – baiļu pārvarēšana sniedz fantastisku sajūtu. Bet tie gadījumi, kad tev ir bailes no sava velosipēda, gan nav labi.
Daži velosipēdi un to komponentes izskatās vienkārši briesmīgi, lai no tiem gūtu kaut minimālu baudu.
Marin un Polygon NAILD R3act velosipēdi
NAILD R3act ir labi pazīstami pēc dažādajiem velosipēdu modeļiem, kuros tiek izmantota NAILD produkcija – Marin Mount Vision, Marin Flow Ridge un Polygon XQUARONE. Šiem pilnas amortizācijas velosipēdiem ir unikāla aizmugurējā piekare. Pirms jūs sākat mani nomētāt ar dubļiem, vēlos piebilst, ka patiesībā NAILD R3act amortizācija ir ļoti laba, tā tikai slikti izskatās.
Amortizācijas dizainā ir slīdoša caurule centra ass apvidū, kas atvieno balstiekārtu ārējo spēku ietekmes rezultātā katru reizi, kad aizmugurējais ritenis atduras pret izcilņiem. Izmantojot šāda veida dizainu, tiek nodrošināts tas, ka aizmugurējā amortizācija vienmēr ir elastīga, vienlaikus nodrošinot izcilu mīšanās efektiviāti.
Vienīgais, kas mani uztrauc šajā dizainā, ir tā pabriesmīgais izskats. Protams, ka katram ir sava gaume un preferences, bet, manuprāt, masīvā konstrukcija, ekstrēmais sēdekļa trubas leņķis un kopējā amortizācijas darbība kustībā izskatās diezgan šaušalīgi.
Klein Mantra un citi velosipēdi ar apvienoto aizmugurējo trijstūri
Ķeramies vērsim pie ragiem - tālāk tikai tiešām baisi velosipēdi. Atšķirībā no NAILD R3act, ar apvienotās aizmugurējās trijstūra piekares (vai URT – Unified Rear Triangle) velosipēdiem braukt tiešām ir briesmīgi. Tiesa, URT sāka diezgan nevainīgi - viņi pat no sākuma savu sistēmu nosauca par “Sweet Spot”, kas visprecīzāk tulkojas kā “Zelta vidusceļš”.
Džons Kastelano (John Castellano) šo dizainu izveidoja viena iemesla dēļ – viņš vēlējās novērst pedāļu sistēmas kustību. Lai to panāktu, centra ass tika pārvietota no priekšējā rāmja trijstūra uz aizmugurējā trijstūra spārnu. Tādā veidā aizmugurējā amortizācija var absorbēt nelīdzenumus, bet ar velosipēdu tajā pat laikā varētu mīties kā ar parasto hardtail tipa velosipēdu (ar nosacījumu, ka velosipēdists tajā brīdi nesēž uz velosipēda sēdekļa).
Tiklīdz šis amortizācijas modelis nokļuva ražošanā un to licencēja tādi ražotāji kā Ibis, Schwinn un Rocky Mountain, tā nosaukums mainījās no “Sweet Spot” uz jau plašāk pazīstamo Unified Rear Triangle.
URT tiešām lieliski veica paredzēto funkciju un diezgan daudziem braucējiem šī sistēma tiešām patika, bet tā popularitāte strauji samazinājās tiklīdz virs apvāršņa parādījās sliktu slavu iemantojušais URT velosipēds Klein Mantra.
Mantra velosipēda dizaineris ir Darels Voss (Darrell Voss) – tā pati persona, kas vēlāk radīja jau augstākminēto NAILD R3act platformu (varbūt tāpēc man nepatīk arī tā :) ). Šajā velosipēdā komponenšu uzstādījumi pārsniedza iespējamos limitus – 120 milimetru aizmugurējā amortizācija, pārāk stāvs dakšas leņķis (head angle) un augsti novietota centra ass.
Kad ar šo velosipēdu bremzē nobraucienā, velosipēdista svars nobīda centra asi tuvāk priekšējai riepai, izplešot aizmugurējo amortizatoru, samazinot ratu bāzi un dakšas leņķis paliek vēl stāvāks, nekā tas ir miera pozīcijā. Šo iemeslu dēļ braukšana pa tehniskiem nobraucieniem ir pilnībā neparedzama un bīstama. Tāpēc nav brīnums, ka pēc tam, kad kompānija Trek nopirka Klein, tā neturpināja Mantra modeli.
Ir gan jāpiebilst, ka Mantra pat ne tuvu nav tas URT velosipēds, kas izskatās visbriesmīgāk. Šo titulu iegūst Slingshot. Vietā, kur tradicionāli atrodas velosipēda apakšējā truba, Slingshot velosipēdam ir tērauda stieple ar speciālu amortizācijas sistēmu, kas piestiprināta pie augšējās trubas. Šāda veida rāmis varēja darboties kā savdabīga veida amortizācija.
Kaut arī šis velosipēds izskatās vēl bīstamāks par Mantra, ar to braukt ir krietni ērtāk. Daži tā lietotāji gan apraksta, ka, braucot ar šo velosipēdu, nekad nepamet sajūta, ka rāmis salieksies uz pusēm un nogalinās tā vadītāju. No otras puses, tiek aprakstīts, ka braukšana ar šo velosipēdu ir normāla, jo tam ir ļoti mazs amortizācijas gājiens. Es ar šo velosipēdu gan neriskētu veikt pat nelielu lēcienu.
Boba Džeksona sacensību tricikls
Jā, šāds velosipēds tiešām eksistē. Es nemaz nezināju, ka sacensību tricikli vispār ir pieejami, kamēr internetā neuzdūros uz vienu rakstu par tiem. Diemžēl ieraudzīto vairs neaizmirst. Raksta autors stāsta, ka nedēļu pēc tam, kad šis monstrs (Bob Jackson racing tricycle) nokļuva darbnīcā, viņš nolēma ar to doties izbraucienā.
Cenšoties veikt pagriezienu salīdzinoši lielā ātrumā, šis brauciens beidzās ar avāriju un laba daudzuma “asfalta slimības” uz pleca un vaiga.
Kā ziņo raksta autors – šis velosipēds ir vismazāk kontrolējamais velosipēds, ar kādu vien viņš ir braucis. Galvenā problēma ir tā, ka tricikli ir ļoti nestabili. Noskaties šo lielisko video ierakstu no 2008. gada Pasaules triciklu čempionāta:
Braucot ar šo triciklu tu riskē nokrist uz sāniem uz katra stūra!
Neskaitot ļoti slikto tricikla stabilitāti, vēl sliktāku visu šo pasākumu padara tas, ka aploces bremzes var uzstādīt tikai uz priekšējās riepas (modernāki tricikli ir aprīkoti arī ar aizmugurējām bremzēm).
Tas nozīmē to, ka abas bremžu sviras kontrolē bremžu kaliperus, kas ir uzstādīti uz priekšējās riepas. Loģiski, ka ar šādu sistēmu ir ļoti viegli nobloķēt priekšējo ratu un uzmest kūleni, it īpaši tāpēc, ka šī veida bremzēm ir ļoti slikta modulācija.
Papildus šī briesmoņa stabilitātes un bremžu problēmām, nedrīkst aizmirst arī par to, ka tricikla piedziņa ir tikai aizmugurējai, kreisajai riepai. Attiecīgi braucamais visu laiku vēlas pagriezt pa labi. Ja vēlies braukt taisnā līnijā, tev konstanti vajag pagriezt stūri nedaudz uz kreiso pusi. Ja šo “šķērsstūrēšanu” veiksi pārāk agresīvi, tu vari zaudēt balansu un uzmini nu? – nokrist no šī braucamā. Bobs Džeksons ir radījis daudz lieliskus velosipēdus, bet šis eksemplārs ir īsts sātana atavisms.
Alan un Vitus līmētie velosipēdi
Par līmētiem velosipēdiem sauc tādu zīmolu kā Alan un Vitus velosipēdus, kas, izmantojot agrāk pielietotas velo konstrukcijas metodes, ir ražoti no alumīnija un karbona. Tievas kārta alumīnija un oglekļa šķiedras trubas tika savienotas kopā izmantojot tērauda savilcējus un epoksīda līmi.
Šie rāmji bija ļoti viegli, bet to cietības pakāpe - nepietiekoša. Velosipēda cietības pakāpe neraisīja daudz uzticības ātros nobraucienos, kā arī ar tiem bija bailes veikt asus pagriezienus. Smagāki braucēji varēja saliekt aizmugurējo trijstūri tik ļoti, ka velosipēds pats mēdza pārslēgt ātrumus, jo ātrumu pārslēdzēja troses spriegums atslābinājās.
Sliktākais ir tas, ka šie rāmji nekalpoja tik ilgi, cik parastie. Ņemot vērā lietošanas laiku un uz velosipēda rāmja pieliktos spēkus, savienojumi starp trubām kaut kādā brīdī vienkārši pārtrūka, radot nopietnas traumas braucējiem.
Džoša Bendera Karpiel Apocalypse
Vai vari iedomāties vēl leģendārāku freerider’i kā Džošu Benderu (Josh Bender - Instagram 1, Instagram 2) Viņa braukšanas stils bija ļoti bīstams, par ko liecina arī videofaili, kuros viņš brauc ar kalnu velosipēdu, kas līdzīgs trīsritenim no filmas “Zāģis”. Neskaitāmie kritieni un traumas man liek domāt to, ka viņa velosipēdi ir nekas vairāk kā spīdzināšanas instruments.
Benderam bija daudz ikonisku un absurdu velosipēdu, bet pirmais, par ko es vienmēr iedomājos, ir Karpiel Apocalypse.
Tas bija 20+ kilogramus smags tanks ar 330mm aizmugurējo piekari, ko kontrolēja divi amortizatori. Velosipēds bija aprīkots arī ar Marzocchi Super Monster dakšu, kas tika speciāli ražota priekš Bendera un tai bija 300mm amortizācijas gājiens. Tā kā velosipēds bija komiski augsts, to vajadzēja aprīkot ar 24 collu maziem ratiem. Pat ar visu anormāli lielā gājiena amortizāciju, Benderam tāpat sanāca piekari nospriegot līdz maksimumam, kas lika viņa ķermenim doties lidojumā uz nekurieni.
Ar šo velosipēdu Benders mēģināja nolēkt no 16 metrus augsta dropa, bet neviens mēģinājums nebija veiksmīgs.
Spinergy Rev-X rati
Šie 4 spieķu karbona rati, pateicoties to inovatīvajam dizainam, bija ļoti populāri deviņdesmitajos gados. Tiesa, populāri tie bija ne tikai to dizaina dēļ...
Neveiksmīgas sakritības gadījumā šie karbona spieķi spēja nogriezt no ķermeņa gaļas gabalu. Tieši tas notika ar Mišelu Bartoli 1999. gada Tour of Germany sacensībās. Spieķis sagrieza kāju zem ceļu sarga tik traki, ka Mišels nemaz nespēja nostāties uz kājām un nevarēja piedalīties velobraukšanas sacensībās visu atlikušo sezonu.
Divkārtējais pasaules čempions Paolo Bettini gandrīz nošķēla nost savu roku. Neskaitot velobraucēju traumas, arī dažiem neveiksmīgiem zaķiem dzīve izbeidzās pēc tam, kad tie tika pāršķelti uz pusēm (nedaudz pārspīlēju, bet domu sapratāt).
Augstākminētie gadījumi gan nebija iemesls, kāpēc Rev-X zaudēja savu repotāciju – šie rati varēja “uzsprāgt” bez jebkādām iepriekš pamanāmām pazīmēm. 2001. gadā UCI pieņēma jaunus ratu izmantošanas standartus, kurus Rev-X nespēja iziet.
Aploču bremzes un karbona rati (lietū)
Savulaik aploču bremzes bija drausmīgas, ja tās izmanto kombinācijā ar karbona ratiem. Tās arī sausā laikā nebija ļoti efektīvas, bet kad sākās lietus – tās praktiski pārstāja strādāt. Iedomājies to sajūtu, kad tu ar visu spēku spied bremžu sviras (un sfinktera muskuli), bet bremžu kluči turpina slīdēt pa aploci, it kā tie būtu ieeļļoti.
Bremzēšanas efektivitāte krietni uzlabojās, kad tādas kompānijas kā Mavic, Zipp un ENVE sāka aploces apstrādāt ar lāzera grieztu tekstūru, kas ievērojami uzlaboja bremžu kluču saķeri ar aploci.
Specialized Command Post
Vienam no maniem draugiem velosipēds bija aprīkots ar Specialized Command Post dropperi. Mēs ar to mēdzām spēlēties – uzliekam mazus objektus uz sēdekļa (pildspalvas, piezīmju blokus, ābolus u.t.t.) un vērojām to, cik tālu šis dropperis tos spēs aizlidināt.
Command Post dropperim ir ļoti agresīvas izplešanās reputācija. Tas atveras kā triecienāmurs, un, kad tas pilnībā atveras, skaņa ir tik skaļa, ka plašākās telpās tas pat radīja atskaņu.
Mēs šo dropperi saucām dažādos vārdos. Vispopulārākais bija “Nutcracker”, kas tieši tulkojas kā riekstlauzis, vai, kā tas bija paredzēts – pautlauzis. Kaut arī draugs ne reizi nesasita savu kājstarpi, tā atvēršanās ātrums un skaņa ir tik briesmīga, ka to es droši varu saukt par visu laiku visšaušalīgāko velosipēda detaļu.